Dzelzceļa transporta attīstības vēsture

20. gadsimta 20. gados Stoltonas un Dārlingtonas dzelzceļš Anglijā kļuva par pirmo veiksmīgo dzelzceļu ar tvaiku{1}}motoru. Vēlāk izveidotie Liverpūles un Mančestras dzelzceļi vēl vairāk demonstrēja dzelzceļu milzīgo potenciālu.

Drīz vien dzelzceļš kļuva visuresošs Lielbritānijā un visā pasaulē, vadot globālo transportu gandrīz gadsimtu, līdz lidmašīnu un automašīnu izgudrošana mazināja to nozīmi.

Pēc gaisvadu kabeļu izgudrošanas 1888. gadā pirmais elektrificētais dzelzceļš, kurā izmantoja gaisvadu kontaktlīnijas, tika atklāts 1892. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara dīzeļvilcieni un elektriskie vilcieni pakāpeniski aizstāja ar tvaiku{0}} darbināmus vilcienus. Kopš 1960. gadiem daudzas valstis būvēja ātrgaitas dzelzceļu{3}}sistēmas. Kravu dzelzceļi arī savienojās ar ostām un sadarbojās ar kuģniecību, izmantojot konteinerus lielu preču daudzuma pārvadāšanai, būtiski samazinot izmaksas.

Pašlaik 144 no 236 pasaules valstīm un reģioniem ir dzelzceļa transports (ieskaitot Vatikānu, pasaulē mazāko valsti), un aptuveni 90 no tiem sniedz pasažieru dzelzceļa pakalpojumus. Dzelzceļš joprojām ir pasaulē jaudīgākais transporta veids, kas ieņem neaizstājamu vietu.

Pirmo Ķīnas dzelzceļu, Wusong Railway, Šanhajā uzbūvēja briti, bet vēlāk to atpirka un demontēja vietējās Cjinas amatpersonas. Pirmo dzelzceļu un tvaika lokomotīvi, kas tika oficiāli nodoti ekspluatācijā, uzbūvēja Kailuanas ogļu raktuves, kuras izveidoja Li Hongzhang.